• _MG_3869

  • _MG_3839

Brīvprātīgo darbinieku stāsti

Par Vecāku māju uzzināju Torņakalna baznīcā. Sākumā šaubījos un baidījos gan savas kompetences dēļ, gan arī baidījos saskarties ar citu cilvēku ciešanām, tomēr vēlme palīdzēt citiem cilvēkiem, tā, kā es protu un varu, bija lielāka.

Galvenais, ka Vecāku mājā var darīt labu, noderīgu līdzcilvēkiem, neieguldot nekādus materiālus resursus, vienkārši veltot dažas stundas sava laika.

Vecāku mājā es noteikti saņēmu vairāk nekā dodu. Šeit es atgūstu atelpu pēc intensīvā biroja darba, nomierinos, atpūšos, sakārtoju domas un vērtību sistēmu. Pēc katras dežūras liekas, ka manas ikdienas rūpes un problēmas ir izgaisušas. Liela nozīme ir arī iespējai papildināt savas zināšanas apmācībās un kursos, tās noder arī tiešajā darbā un saskarsmē ar līdzcilvēkiem.

Anita, 61 gads, bankas darbinice

 

Deviņus gadus atpakaļ, kad mūsu meitiņa Betija (14 gadi) saslima ar ļaundabīgu audzēju, pirmo reizi nonācu slimnīcā ar bērnu. Toreiz 10 mēnešu ārstēšanās kursa laikā piedzīvojām ļoti daudzpusīgu pieredzi. Tajā laikā nebija arī tādas Vecāku mājas ar atbalsta personālu, kas tik ļoti būtu noderējis.

Pirms sešiem gadiem mūsu meita devās mūžībā, bet sirdī bija spēcīga vēlēšanās darīt kaut ko tādu cilvēku labā, kas piedzīvo kaut ko līdzīgu. Tāpēc, kad uzzināju, ka Vecāku mājā – nu jau brīnišķīgi atjaunotajā – nepieciešami brīvprātīgie, sapratu, ka tā ir mana iespēja kalpot šiem cilvēkiem un līdz ar to Dievam. Te mēs nesaņemam ne latus, ne eiro un neieguldam kādā šīszemes krājkontā, bet gan debesu bankā un iegūstam apjausmu par īsto jēgu un vērtībām savai dzīvei.

Inga, 49 gadi, tērpu māksliniece

 

Bērnībā ļoti baidījos no bērnu slimnīcas. Atceroties savas sajūtas bērnībā un raugoties uz savām meitām, varu teikt, ka slimības periodā tikpat svarīga kā medicīniskā palīdzība ir arī mīļu cilvēku klātbūtne. Strādājot kā brīvprātīgā vecāku mājā, es dodu iespēju vecākiem būt kopā ar slimajiem bērniem, un ceru, ka drīzā nākotnē varēšu būt nodaļās kopā ar bērniem, kuru vecāki dažādu iemeslu dēļ nevar būt līdzās bērniem slimnīcā. Vecāku mājā un Bērnu slimnīcā attiecības starp cilvēkiem ir ļoti patiesas, zūd ierastās maskas. Brīvprātīgais darbs ļauj saglabāt realitātes sajūtu – kādā saulainā vasaras pēcpusdienā, izejiet pastaigā pa bērnu slimnīcas teritoriju, kad ārā ir bērni ratiņkrēslos, pēc operācijām, ķīmijterapijām… Zūd jautājumi par prioritātēm mūsu dzīvē un viegli ir atmest visu lieko ikdienā.  Esmu laimīga, ka varu būt šeit.

Inese, Esteres (13 gadi) un Alises (11 gadi) mamma, docētāja Vidzemes Augstskolā

 

Vecāku mājā strādāju tāpēc, ka tā ir mana iespēja, mazliet palīdzēt cilvēkiem, kuriem šajā brīdī neklājas viegli.

Vēlme piedalīties labākas Latvijas radīšanā ir galvenais iemesls kāpēc es atsaucos aicinājumam pievienoties Vecāku mājas brīvprātīgajiem darbiniekiem.

Gandarījums par sava darba ziedošanu un iespēja izglītoties ir mani ieguvumi, strādājot Vecāku mājas brīvprātīgo darbu.

Jānis, 38 gadi, Veselības mācības un sporta skolotājs

 

Iekšēja vēlme darīt kaut ko (kādus darbus) bez atlīdzības citu labā manī bija jau sen. Lutera draudzes interneta lapā ieraudzīju aicinājumu strādāt brīvprātīgo darbu Vecāku mājā un pieteicos. Noteikti esmu priecīgs par jaunu dzīves pieredzi un interesantām tikšanām ar dažādiem cilvēkiem – gan Vecāku mājas iemītniekiem, gan citiem brīvprātīgajiem.
Un protams – iekšējs gandarījums un piepildījuma sajūta par līdzdalību un manu devumu Vecāku mājas darbības nodrošināšanā.

Jānis, 46 gadi, IT speciālists

Te kā brīvprātīgā darbojos gandrīz 2 gadus. Man, un domāju, daudziem, ar Vienības gatvi 45 saistās ne tās krāsainākās un gaišākas mazotnes atmiņas, lai arī tas viss bija un ir vajadzīgs labu mērķu vārdā.

Vēlme, lēmums un iespējas pievienoties nāca brīdī, kad algotu darbu nestrādāju, bija diezgan daudz brīva laika, ko varēju novirzīt lietderīgiem mērķiem. Tagad šādu brīžu ir palicis krietni mazāk, taču joprojām cenšos šeit būt un ko līdzēt (kaut netieši), lai slimnīcas iemītniekiem priecīgāks prāts un vieglākas dienas.

Sev es gūstu galvenokārt atgādinājumu par vērtībām – kas ir un kas nav būtiskas, patiesi svarīgas. Mājas, darbs ir tikai mikropasaulīte. Ikdienas rutīnā, risinot aktualitātes un šķietamas problēmas, to bieži piemirst.

Liene, 32 gadi, juriste

bsf rigas-domes-dep

Šī sadaļa ir izveidota projektā „Iesaisties, palīdzi un mainies!”.
Projekts tiek līdzfinansēts Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Sabiedrības integrācijas programmas ietvaros